Autors: Vladimirs Ļepjaks
Mana pieredze darbā ar pacientiem ar psihiskās veselības traucējumiem sākās pirms aptuveni diviem gadiem Strenču psihoneiroloģiskā slimnīcā. Strādājot stacionārā ar akūtā kārtā stacionētām personām ar psihiskiem traucējumiem, visai bieži sastapos ar pacientu nepārvaramu neuzticēšanos, bailēm, dusmām, trauksmi, izmisumu, depresiju. Nemierīgas domas, uztraukums, grūtības koncentrēties, dezorientācija laikā un telpā apgrūtina ievākt anamnēzi, izpludina vai pat nedod informāciju par aktuālām pacienta problēmām/sūdzībām. Izmaiņas pacienta elpošanā, muskuļu saspringums, izmaiņās sirdsdarbībā, kustību koordinācijas traucējumi apgrūtina funkciju izmeklēšanu. Pacients netic rehabilitācijas procesam, neizprot savas sajūtas par notiekošo.
Izvērtējot savu pieredzi, es skaidri redzēju, ka, lai es būtu apmierināts ar savu darbu, man bija nepieciešams padziļināt savas saskarsmes prasmes ar pacientu krīzes stāvoklī. Likumsakarīgi – bez labām saskarsmes prasmēm grūti, dažviet pat neiespējami, veidot jēgpilnu fizioterapijas kursu. Apspriežot šo problēmu ar kolēģiem un sastopoties ar līdzīgiem secinājumiem, loģisks turpinājums bija tālākizglītības kursu “Krīzes intervence” apmeklēšana.
Apmeklēto kursu ietvaros kā vērtīgu ieguvumu novērtēju lektoru sniegtās zināšanas par krīzes un psiholoģisko traumu pazīmēm, saskarsmes prasmēm krīzē, krīzes procesu un tās pārvarēšanas stratēģijām, par un ap biežāk sastopamajām kļūdām, ko speciālisti pieļauj, cenšoties palīdzēt pacientiem. Kā būtisku pienesumu savu prasmju attīstīšanai uzskatu saziņas prasmju treniņu, lomu spēles par situācijām, pielietojot jaunapgūtās saskarsmes prasmes, ar sekojošu prakses analīzi. Aktīvā klausīšanās, pārfrāzēšana un jūtu atspoguļošana – manis biežāk pielietotās un efektīvākās metodes, kas ļauj man veidot kontaktu, panākt pacienta uzticēšanos, korektāk saprast pacienta sniegtās sūdzības, sajūtu atspoguļojumu . Izmantojot saskarsmes prasmes, sākotnēji izdodas mazināt krīzes pazīmes, vēlāk arī pārvarēt pacienta neuzticēšanos, mazināt bailes, trauksmi, izmisumu. Protams, daļa no tām ir pacienta īpašības un nav atkarīgas no terapeita. Piemēram, pacientam ar trauksmi, izmantojot atspoguļošanu, ir iespējams aktualizēt (izcelt) būtiskos faktus, pašreizējo problēmu/as un jūtas par notikušo. Daloties ar tām, mazinās spriedze, pacients jūt, ka speciālists viņā ieklausās – veidojas savstarpēja uzticēšanās. Protams, izaicinājumu netrūkst, katrs pacients ir unikāls.
Atziņa, kas visspilgtāk palikusi atmiņā un mani pavada ikdienā – vairāk skatīties un klausīties, jo mums ir divas acis, divas ausis un tikai viena mute.
NB Šis ir tikai un vienīgi raksta autora viedoklis, kas var nesakrist ar FPV apakšgrupas uzskatiem un nostāju.
Fizioterapija psihiskajā veselībā 